Mūsu stāsts

Viss sākās ar to, ka kārtējo reizi kafejnīcā, kurā tikāmies uz svētdienas pankūkām ar draugiem, nebija pieejams bērnu krēsliņš. Laipni personālam palūdzām lielo miskastes maisu un ielikām tajā vienu no mēteļiem, jo, protams, apzinājāmies, ka pretējā gadījumā mājās nāksies doties ar kartupeļu biezeni uz pleca. Tā bija tā reize, kurā apjautām, ka patiesībā tikai mājās mums ir vienīgais stabilais risinājums pie kopgalda, kas, cita starpā, bērnam līdz galam arī nav tīkams.

Savā divus gadus senajā bērnkopības pieredzē mēs bijām izmēģinājuši parastu krēslu paaugstināt teju visos iespējamajos veidos — žurnālu kārtās, dažādu biezumu somās, piedāvājot bērnam tupēt uz ceļiem, pat sēdēt uz palielākas rotaļlietas. Vēloties atrast kādu kompaktu, mobilu atbildi, kas šo amizanto epopeju atrisinātu, mēs ieguvām pavisam skaidru pārliecību — šāds risinājums neeksistē. Tā sākām spert savus pirmos soļus nelielas revolūcijas virzienā.

Neskaitāmu prototipu rezultātā mēs nonācām pie secinājuma, ka, pirmkārt, tam jābūt piepūšamam un tik vieglam, lai lielo mantu kalnu, kas jaunajiem vecākiem jānes līdzi, tas papildinātu teju nejūtami. Otrkārt, lai tas stabili stāvētu uz jebkura krēsla, tam jābūt apaļam un tieši tik dziļam, lai mazo dibenu pilnībā ieskautu no visām pusēm. Tam jābūt regulējami piestiprināmam, tas nedrīkst slīdēt pa krēsla virsmu, un pats galvenais — tam jābūt jautram un krāsainam, lai bērns to iemīlētu gluži tāpat kā savas ikdienas rotaļlietas.

Kopš dienas, kad savās rokās beidzot ieraudzījām gatavo produkta versiju, visi alternatīvie risinājumi — ieskaitot mūsu klasiskos ēdināšanas krēslus — kļuva par pagātni. Tagad — lai kurp mēs dotos, ar mums dodas arī Bumblie.

Anete & Kaspars